Sākšu ar senu tēzi – mēs nevaram uzlabot to, ko nevaram izmērīt!!!
Iedomāsimies, ka kādam paliek nedaudz slikti, galva griežas, jocīgs vēders. Kas ir pirmās darbības? Pataustām pieri, izmēram temperatūru. Ja nekādus sakarīgus datus neatrodam, tad dodamies pie ārsta, kurš mūs savukārt nosūta taisīt diagnostiku vai analīzes, lai iegūtu datus uz kuru pamata pieņemt lēmumu. Tad viņš izrakstīs zāles un atkal sekos līdzi mērījumiem.
Vai jūs būtu uz mieru atveseļošanās procesam bez sākotnējiem mērījumiem? Vai jūs piekristu gulties uz operāciju galda tikai tādēļ, ka ārstam liekas, ka tur vajadzētu kaut kādu figņu izgriezt?
Līdzīgi notiek sportā. Tikai balstoties uz mērījumiem mēs varam saprast vai mēs tuvojamies saviem mērķiem vai attālināmies no tiem.
Diemžēl ne vienmēr tā notiek biznesā. Mēs bieži pieņemam lēmumus uz emocijām balstītos secinājumos, kas nav labākais ceļa rādītājs. Profilakse vienmēr ir lētāka par ārstēšanu un “preventīvi” rādītāji mums ļaus laicīgi prognozēt tuvojošās briesmas (lapas apmeklējums, reklāmas efektivitāte, saņemto epastu skaits) un koriģēt situāciju pirms jāslēdz bode ciet.
Ieviest mērījumus vai nē ir katra brīva izvēle.
Ir vērts mērīt darbinieku, departamentu, nodaļu, kompāniju, lai pieņemtu objektīvu lēmumu pamatojoties uz faktiem nevis uz spriedumiem – tas ir labs darbinieks, tas ne visai, bet Vasīlijs sācis strādāt labāk par Ilzi. Komunikācija ir daudz vienkāršāka, kad ir cipari. Piemēram Baiba ietirgo 1500 eur nedēļā, Džeims 200 eur. Nebūs daudz diskusiju, kurš šonedēļ bija labāks. Ir skaidrs, ka produktīvāka bija Baiba un ne tādēļ, ka viņai skaisti mati, bet gan tādēļ, ka mums ir cipari un tas ir objektīvāks rādītājs par matu skaistumu.
Dati ir jāievāc, lai varētu prognozēt nākotni. Ja šonedēļ mārketinga nodaļa nav piesaistījusi nevienu potenciālo klientu, tad visticamāk nākošnedēļ pārdevējiem nebūs ko darīt. Dati ir jāvāc un jāmāk tos pareizi interpretēt un tad būs iespējams redzēt, kā vieni dati ietekmē citus. Tas ļaus nodarboties ar profilaksi, lai bizness nenonāktu situācijā, kad jāmet trīs saujas smilšu.
Cilvēkiem (no apkopējas līdz īpašniekiem) vajadzētu labi izprast kāds rezultāts viņiem jāsasniedz un kā tas ietekmē kopējo uzņēmuma rezultātu. Jūs domājat, ka viņi to zin vai vismaz nojauš? Jūs pats zināt, kādam ir jābūt viena vai otra amata rezultātam? Ņemsim apkopēju. Kāds ir viņas darbību gala rezultāts? Manuprāt tās ir tīras telpas, patīkams gaiss, tīri “kontrolpunkti”. Šo vajadzētu zināt kā apkopējai, tā pārējiem darbiniekiem, lai viņi zin, ko prasīt no apkopējas un ko nē un vienoties, kas ir galvenais rādītājs un kādi tieši būs mērījumi.
Jums ir pilnīgas tiesības piesaistīt darba apmaksu galvenajiem darbības rezultātiem. Varat arī nepiesaistīt atalgojumam, bet uzskaitīt vajag, lai redzētu darbinieka produktivitāti un varētu prognozēt.
Mērījumi nav pašmērķis un nebūt ne risinājums visām problēmām. Tas ir tikai viens no instrumentiem, kas palīdz vadīt biznesu un pie pareizas lietošanas ļauj sasniegt labus rezultātus. Mērījumi lieliski noderēs, ja vēlaties ieviest pastāvīgo uzlabojumu kultūru uzņēmumā un pāriet no operatīvās vadības uz vadību uz statistiku pamata.
KPI nav kaut kas akmenī iecirsts. Tos būs nepieciešams uzlabot, mainīt un tādēļ ir svarīgi mērījumu noformulēšanā iesaistīt darbiniekus, lai viņi piedāvā savus ierosinājumus un uzņemas atbildību par sava amata rezultātu iegūšanu.
No savas pieredzes varu piebilst, ka, jo mazāk rādītāju darbiniekam, jo vieglāk viņam fokusēties darbam. Ja ir vairāki rādītāji, tad tos vēlams sagrupēt prioritārā secībā pēc svarīguma.
Nepārsāliet ar mērījumiem – zāles no indes atšķiras tikai ar vielu koncentrāciju.
<<< Atpakaļ
